BĒRNS - VECĀKU SPOGULIS

Bērns - vecāku spogulis.

Bet, tas nenozīmē, ka tikai mammas vai tēta sajūtu spogulis, bet ģimenes spogulis kopumā.

Bērns mācās no tā, ko redz.

Šī bilde ir viens no pierādījumiem, ka bērni ņem piemēru no vecākiem. Šo konkrēto bildi (ar rozā kleitu) Luīzei fotografēju es, bet neteicu kādā pozā nostāties, pati izdomāja. Bet, dažus mēnešus iepriekš biju atvērusi viņas planšetes galeriju un ieraudzīju selfijus, kur meitiņa ir kopējusi tieši šo pozu, kurā pozēju ar ziediem uz sejas. Sākumā nesapratu, ko viņa tur dara, bet pēc 2 sekundēm kā zibens trieciens nāca apgaismība, viņa taču kopē manu fotosesijas pozu. 

Tajā brīdī sapratu, ka pavisam nopietni jādomā pie tā, ko runāju, ko daru un kādu piemēru rādu bērnam. Kā izturos pret sevi vai citiem, ko runāju par sevi vai citiem, kādas ir manas ikdienišķās darbības un tā tālāk. 

Bērni visu jūt, redz un dzird. Un tas, ka viņi to neizrāda uzreiz, tas nenozīmē, ka neko nesaprot, nepamana vai tamlīdzīgi. Viņi ir gluži kā sūklis, kas visu uzsūc. Gan pozitīvo, gan arī negatīvo. Un šī informācija, ko mazie sūklīši uzņem ietekmē bērna garīgo izaugsmi, kā arī pašsajūtu un apkārtējo attieksmi pret viņiem. 

Un ziniet? Bērni ir ne tikai mūsu spogulis, bet arī mūsu skolotāji. Es tam ticu pavisam noteikti. Tikai tas kā mēs viņus sabojājam būdami vecāki un it kā gudrāki/pieredzējušāki, tā ir cita problēma. To es domāju - mēs vecāki audzinot savus mazos, mīļos bērniņus, kas dažkārt ir ar dadzīšiem klāti, esam nokopējuši savu vecāku audzināšanas modeli. Piemēram, ''ak dievs, neskraidi pa peļķi būsi slapjš un netīrs'', ''neaiztiec vecmammas avīzes'', ''nestaigā plikām kājām'' utt. Un šo pašu modeli mēs rādām saviem bērniem. 

Un, ja tā dziļi ieskatās, tad tie bērnu dadzīši nemaz nebūtu dadzīši, ja vien mēs viņus pieņemtu kādi tie ir - atbalstot, mīlot, klātesot. Protams, ar noteiktām robežām, es nesaku, ka bērns ir jāizlutina atļaujot visu. Nē! 

Vēl runājot par to kā vecāku savstarpējās attiecības var ietekmēt bērniņu.. Bērna bailes par mammas un tēta attiecībām redzot viņus strīdamies vai arī bērniņa vietu šajā ģimenē - mazajam tas var izpausties kā slimība. Kā bērns slimo, tā abi vecāki ir blakus, mierina, izrāda mīlestību un klātbūtni. Būtībā ar slimošanu, bērniņš cenšas vecākus vienot un noslāpēt strīdus. Es arī ticu, ka tas tā notiek, pēc savas un citu vecāku pieredzes. 

Un, pavisam noteikti šie vecāku strīdi atstāj uz bērnu ilglaicīgas sekas - viņš nākotnē kopēs šo attiecību modeli un tādi risinās problēmas. Tāpēc nestrīdies bērnu klātbūtnē! 

Un, protams, kontrolē arī citas darbības, kuras tev šķiet, ka mazais nepamana, piemēram,   vulgārs ģērbšanās stils, lamāšanās, strīdēšanās ar jebkuru un jebkur, kaušanās, aprunāšana, melošana (arī sīkie meli ir meli, piemēram, man nav konfekte, kaut gan kabatā stāv) utt.

Jebkuru mūsu kustību kopē kāda maza, mīļa dvēselīte, kas nākotnē būs tavs spogulis. 

Turpini mīlēt, rūpēties, atbalstīt un būt klātesošs savam mazajam ķiparam! 💗